Nikon Imaging | Latvija | Europe

Andrea Brūsa

Fotožurnālistika

Sanitārās problēmas un atklāta izkārnīšanās, saprotams, ir sensitīvas tēmas. Tās ir lietas, par kurām vairākums cilvēku nevēlas runāt, kur nu vēl ļaut kādam to dokumentēt. Un tieši šī iemesla dēļ šī problēma ir tik ļoti samilzusi. Neviens par to nerunā.

Stāsti, kurus nevar noklusēt

Neērtais vārds: sanitārie apstākļi

Mūsu pārapdzīvotajā pasaulē sliktu sanitāro apstākļu dēļ tiek piesārņots ūdens un pārtikas krājumi. Šī ir viena no nāvējošākajām problēmām, ar ko saskaras cilvēki. Bet “atklātā izkārnīšanās”, kas pakļauj sievietes un meitenes izvarošanas riskam, un “fekālijas” ir neērti vārdi, tāpēc sanitārie apstākļi ir problēma, kurai politiķi reti pievērš uzmanību. Indija mēģina to mainīt, ejot Vjetnamas pēdās, lai uzlabotu darbaspēka un bērnu veselības stāvokli.




J. Kas iedvesmoja jūs ķerties klāt šim projektam?

National Geographic vērsās pie manis ar atklātas izkārnīšanās tēmu, un sākumā tas manī radīja vieglu šoku. Taču man uzreiz palika interesanti, kā to atspoguļot nosacīti apslēptā veidā — ar skaistumu, cieņu un sirsnību. Man patīk izaicinājumi, tāpēc es piekritu šim uzdevumam. 

J. Kā jūs izvēlējāties valstis, kuras apciemot, un kādus sagatavošanās darbus veicāt pirms fotografēšanas?

Es veicu lielu pētījumu par sanitārajiem apstākļiem visā pasaulē un runāju pa telefonu ar pētniekiem un zinātniekiem. Es sašaurināju atlasi līdz sešām valstīm, taču mums bija budžets tikai trijām. Izvēle krita uz Indiju, jo tur šī ir viena no visnopietnākajām problēmām, un tur ir milzīgs iedzīvotāju skaits. Turklāt sanitāro apstākļu uzlabošana Indijas valdībai tagad ir viena no lielākajām prioritātēm. Haiti bija aktuāla, jo turienes iedzīvotāji salīdzinoši nesen pārcieta dabas katastrofas, kas vēl vairāk saasināja jau esošās sanitāras problēmas valstī. Un Vjetnama bija veiksmes stāsts. Vairāk nekā desmit gadus atpakaļ viņi panāca būtisku progresu, lai pārtrauktu atklātu izkārnīšanos, un tam bija milzīgs pozitīvs efekts uz iedzīvotāju veselību. 

J. Vai pirms braukšanas zinājāt, cik asa sociālā problēma sievietēm ir sanitārie apstākļi? 

Jā. Esmu pavadījusi Indijā daudz laika, un nācās redzēt sieviešu grupas ejot uz laukiem vai dzelzceļa sliedēm rītausmā vai saulrietā, lai nokārtotu dabiskās vajadzības. Es zināju, ka viņas iet grupās drošības apsvērumu dēļ, jo tādu gājienu laikā notiek daudz izvarošanas gadījumu. Tomēr es nezināju, ka tik daudzās pasaules valstīs ir problēmas ar atklāto izkārnīšanos.

J. Kas jūs visvairāk pārsteidza no atklājumiem fotografēšanas laikā?

Ceļojot uz šīm un citām valstīs, vari ātri saskatīt, cik liela ir šī problēma visā pasaulē. Pasaules augošais iedzīvotāju skaits — tas ir skaits, ar ko valdības netiek galā, — ir padarījusi to par mūsdienu cilvēces lielāko problēmu. Nepiemērotos sanitāros apstākļos tīrs ūdens ir grūti atrodams. Un visvairāk problēmām ir pakļauti visnabadzīgākie. Man lūza sirds, kad redzēju, ka tik daudz kopienu faktiski mitinās starp fekāliju kaudzēm. Centieni tikt galā ar šo piesārņojumu ir kļuvuši par viņu ikdienas sastāvdaļu. 

J. Jūs ceļojāt uz Vjetnamu, Indiju un Haiti. Cik ilgi bijāt ceļā un kādi bija lielākie izaicinājumi stāsta dokumentēšanā?

Kopumā es ceļā pavadīju aptuveni divus mēnešus. Vislielākie izaicinājumi bija piekļuve fotografējamajiem objektiem un dzīvības briesmas. Sanitārās problēmas un atklāta izkārnīšanās, saprotams, ir sensitīvas tēmas. Tās ir lietas, par kurām vairākums cilvēku nevēlas runāt, kur nu vēl ļaut kādam to dokumentēt. Un tieši šī iemesla dēļ šī problēma ir tik ļoti samilzusi. Neviens par to nerunā. Taču Haiti es atspoguļoju holēras uzliesmojumu uzreiz pēc vētras Metjū. Joprojām bija bīstami appludojis, un slimība bija visur. Mums bija jābūt ļoti uzmanīgiem.

J. Kādi bija apsvērumi, izvēloties vietas un objektus? Vai bija grūti iegūt kopienu uzticību, lai iegūtu piekļuvi?

Indijā es atgriezos kopienās, kurās iepriekš biju strādājusi un kurās, kā es zināju, cilvēki piekopj atklāto izkārnīšanos. Uzticība ir svarīga. Šīm kopienām es jau biju pazīstama. Mēs koncentrējām savu uzmanību trim reģioniem, kur valdība un citas institūcijas centās pēc labākās sirdsapziņas, lai novērstu šo problēmu. 

J. Kurš no attēliem šajā stāstā jums liekas visīpašākais?

Lai arī tie no visiem attēliem var likties vismazāk šokējošie, man visvairāk gribas izcelt foto ar indiešiem, kas tekalē gar dzelzceļa sliedēm, lai atrastu vietu, kur nokārtot dabiskās vajadzības. Šāds ikdienas rituāls var ļoti graut pašapziņu, nemaz nerunājot par veselību. Viņu ikdienā pat iešana uz tualeti ir problēma. Tā ir cilvēka pamatvajadzība. 

J. Kādu kameru un objektīvus ņemat sev līdz?

Es paņēmu līdz Nikon D850 un D800, jo tās ir samērā nelielas, vieglas un izturīgas. Es izmantoju tālummaiņas objektīvu AF Zoom-Nikkor 80-200mm f/2.8D ED ainavu fotografēšanai un attēliem, kas ļauj izjust vietējo kolorītu. Taču vairākumā gadījumā es izmantoju fiksētos objektīvus: AF-S NIKKOR 35mm f/1.8G, AF-S NIKKOR 58mm f/1.4G un AF-S NIKKOR 28mm f/1.8G.

J. Kāda ir galvenā atziņa, ko vēlaties sniegt cilvēkiem, kas redz šo stāstu?

Arī tad, ja dzīvojam vietā, kur nav sanitāro problēmu, pasaule ir mazāka, nekā mums šķiet. Tas viss galu galā ietekmē ikvienu no mums. Cilvēkiem ir jāpievērš uzmanība tādām problēmām kā sanitārie apstākļi un jāmeklē vai jārada pieejami līdzekļi, kā tās novērst. 


Iepazīstieties ar citiem Nikon sūtņiem