Nikon Imaging | Latvija | Europe

Nikon Eiropas sūtnis Rejs Demskis ir kustības un sporta aktivitāšu fotogrāfs, kurš uzauga, nodarbojoties ar boksu, tādēļ viņu vienmēr ir interesējusi Bukoma — neliela Ganas pilsētas Akras apkaimē, kurā karjeru sākuši ļoti daudzi pasaules čempioni boksā. Nikon īpašā projekta ietvaros Rejs iepazina noslēpumainās Bukomas boksa aprindas, un plānotās sporta reportāžas vietā viņam izdevās iegūt kaut ko daudz vērtīgāku.

REJS DEMSKIS: ATTĒLA STĀSTS

J.: Kāpēc savam īpašajam projektam izvēlējāties Ganu un, konkrētāk, Bukomu?

Pusaudža gadus aizvadīju, buru laivā ceļojot pa pasauli ar savu ģimeni, un katru reizi, kad piestājām ostā, es ar brāļiem meklēju vietējo cīņas mākslu meistaru vai klubu un trenējos. Daudzējādā ziņā tā bija mūsu atslēga ienākšanai kopienā — ļoti dabisks veids, kā nodibināt saikni ar vietējiem iedzīvotājiem.

Augot un trenējoties boksā un cīņas mākslās visā pasaulē, biju dzirdējis stāstus par pārsteidzoši daudzajiem pasaules čempioniem boksā, kuri nākuši no Ganas galvaspilsētas Akras. Tomēr šī vieta vienmēr ir šķitusi ļoti noslēpumaina.

Savas fotogrāfa karjeras laikā esmu fotografējis daudz dažādus sporta veidus, taču nekad neesmu veltījis laiku, lai pievērstos boksam. Man bija interesanti izpētīt Bukomu, lai uzzinātu patiesību par jaunībā dzirdētajiem stāstiem. Es gribēju rūpīgi iepazīt kultūru un satikt jauniešus un leģendāros bokserus, kuri tur trenējas, lai beidzot izprastu, kas tieši šajā vietā ļauj rasties tik izciliem sportistiem. Tādēļ, kad man tika dota iespēja īstenot mani interesējošu projektu Nikon Eiropas sūtņa lomas ietvaros, nešauboties izvēlējos šo.

J.: Kas jums šķita īpašs Bukomas bokseros?

Tā ir nelabvēlīga apkaime, un tajā dzīvojošajiem “ga” etniskās grupas pārstāvjiem ir senas cīņas tradīcijas. Patiešām aizraujoša man šķita boksa zāļu loma spēcīgas kopības sajūtas radīšanā; tas bija ļoti iespaidīgi.

Šajā nelielajā vietā esot ļoti daudz boksa zāļu — vairāk nekā 30. Mēs apskatījām tikai nelielu daļu, apmeklējot septiņas ievērojamākās boksa zāles. Bokss ir nozīmīga ikdienas dzīves sastāvdaļa — ikvienam ir iecienītākais vietējais čempions, viņi skatās bokseru cīņas un ierodas, lai tos atbalstītu treniņos; tas ir ļoti iedvesmojoši. Bukomā bokseris, kļūstot par čempionu, vienlaikus kļūst arī par visvairāk cienīto cilvēku pilsētā.

J.: Kāda ir Bukomas vide, un kā jūs to mēģinājāt iemūžināt ar kameru?

Gana atrodas netālu no ekvatora, tāpēc, protams, klimats ir ļoti karsts un mitrs, taču paciešams. Bukoma ir blīvi apdzīvota pilsētas teritorija, un tā nekad nav klusa — aiz katra stūra vienmēr kaut kas notiek. Pastāvīga svīšana, vietas bez ūdensvada, atklātas kanalizācijas notekas un sāļš jūras vējš (ar zivju kūpināšanas dūmu aromātu) — tas viss ir Bukomas sastāvdaļa.

Es biju pārsteigts par neticamo dabisko gaismu. Iepriekš, skatoties laikapstākļu prognozi, zināju, ka būs piemērota mākoņu un saules kombinācija, taču apgaismojums bija vēl labāks nekā cerēju. Saules stari spīdēja cauri mākoņiem un dūmaku, radot lielisku izkliedētu, aptverošu, taču arī pietiekami koncentrētu apgaismojumu.

Dažām sporta zālēm nebija jumta, un atklātas debesis ar mākoņiem bija satriecošs fons. Tomēr, manuprāt, svarīgākais faktors bija cilvēki. Fotografēšanas projekts, kas sākotnēji bija plānots kā sporta reportāža, drīz vien kļuva par daudz plašāku stāstu par kopienu un cilvēkiem. Pretstatā manam ierastajam darbam, kad atrodos augstu klintīs pilnīgā nošķirtībā, katru dienu satiku daudzus jaunus cilvēkus ar dažādiem stāstiem. Šo divu nedēļu laikā bokseri un treneri man un manam asistentam Jākobam dāsni sniedz iespēju kļūt par daļu no viņu pasaules.

J.: Uz cik bokseriem koncentrējāties?

Sākotnēji bija plānots koncentrēties uz trīs vai četriem cilvēkiem, taču, tiklīdz mēs ieradāmies, zinājām, ka šis skaits palielināsies. Galu galā nofotografēju vairāk nekā 40 sportistus un trenerus.

Kamēr biju tur, divi no rajona populārākajiem bokseriem Bukomas Banku (Bukom Banku) (īstajā vārdā Braima Kamoko (Braimah Kamoko)) un Bastī Samīrs (Bastie Samir) gatavojās cīņai Bukomas boksa arēnā. Es iepazinos ar viņiem abiem — Bukomas Banku šajā kopienā ir īsta personība ar rokzvaigznes īpašībām, bet Bastī Samīru vairāk varētu raksturot kā sportistu, kas koncentrējies uz savu mērķi. Savas unikālās treniņu programmas ietvaros valsts izlases trenera Ofori Asares (Ofori Asare) vadībā viņš aizvada treniņsacīkstes ar četriem bokseriem vienlaikus — tā ir īsta sitienu krusa.

Savdabīgi bija tas, ka katram sportistam bija fanu loks, kuri dziedāja un uzmundrināja viņus treniņu laikā. Bija fantastiski redzēt cilvēku sniegto enerģiju un atbalstu.

J.: Kā Bukomas bokseri reaģēja uz jūsu klātbūtni un fotogrāfiju uzņemšanu?

Es vienmēr cenšos izturēties cieņpilni jaunās situācijās. Bukomas ielās daudzi cilvēki nevēlas, lai tiktu uzņemti viņu attēli, vai prasa naudu par fotografēšanu. Es vēroju vietējos, lai saprastu, kas ir pieņemami.

Lielākā daļa sportistu vēlas izkļūt no Ganas un kļūt zināmi pasaules mērogā, tādēļ ir lieliski, ja varu palielināt viņu atpazīstamību. Vispirms iepazinos ar galvenajiem treneriem katrā sporta zālē, lai viņi varētu izskaidrot saviem audzēkņiem manu lomu un mērķi. Manā darbā atbalstu sniedza arī ziņu un plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnes “Bukom Boxing News” komanda, kuras operators Nī Nortejs (Nii Nortei) mūs pavadīja, un sporta žurnālists Semijs Heivuds Okine (Sammy Heywood Okine). Viņi abi ļoti labi pārzina boksa aprindas. Mēs vienmēr jutāmies droši šajā skarbajā rajonā.

Man palīdzēja arī tas, ka pats esmu nodarbojies ar boksu, līdz ar to es saprotu šo sporta veidu, kā arī ar to saistīto valodu un ritmu. Tas ļāva man maksimāli pietuvināties darbībai, netraucējot sportistiem (un pašam nesaņemot sitienu pa seju).

J.: Jūsu attēliem ir īpašs izskats un noskaņa — vai izmantojāt noteiktu radošo pieeju, lai to sasniegtu?

Šī nav pirmā reize, kad tiek attēlots Bukomas bokseru stāsts, tomēr es vēlējos parādīt bokserus atbilstoši savam redzējumam, lai attēlotu viņus kā varoņus — tā, kā viņi tiek uztverti vietējās kopienās. Iespējams, ka tā ir mākslīgāka pieeja, bet tajā pašā laikā iegūtie attēli sniedz romantisku un emocionālu skatījumu uz sportistiem, kas, manuprāt, ir ļoti patiess.

Šos bokserus fotografēju tāpat kā pārējos profesionālos sportistus vai pasaules čempionus, kurus man izdevies uzņemt savas karjeras laikā. Apgaismojumam es bieži izmantoju zibspuldzi gaismas kastē, kuru turēja mans asistents, līdz ar to mēs varējām pārvietoties kopā ar sportistiem, nepārtraucot viņu treniņu. Tas palīdzēja man pietuvoties kustībā esošajiem sportistiem, vienlaikus kontrolējot gaismu. Tādējādi skatītājs var sajust katru sitienu un redzēt katru sviedru lāsīti, kas trieciena rezultātā nokrīt no ķermeņa, — tieši tā ir kustības fotografēšanas būtība.

J.: Kā jūs gatavojāties šādam projektam?

Man bija aptuvens priekšstats par to, kurp gribēju doties Bukomā, taču, tā kā projekta laiks bija diezgan īss — tikai 13 dienas attiecīgajā vietā —, bija obligāti nepieciešama plānošana un iepriekšēja sagatavošanās.

Man bija trīs līdz četrus mēnešus ilgs izpētes periods, un tieši šajā laikā es sazinājos ar vietējo plašsaziņas līdzekļu uzņēmumu, kas ir cieši saistīta ar boksa aprindām, — ziņu un plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietni “Bukom Boxing News” —, kā arī vietējo sporta žurnālistu Semiju Heivudu Okini. Tie sniedza lielu atbalstu, gan iepazīstinot mani ar kopienu, gan norādot, kuras sporta zāles un bokseri varētu būt piemēroti fotografēšanai.

Sadarbība ar starpnieku no Akras bija ļoti svarīga, lai iegūtu fotografēšanai nepieciešamās preses atļaujas un lai atrisinātu jautājumus saistībā ar muitu attiecībā uz lielo iekārtu daudzumu, kuru bijām paņēmuši līdzi uzņemšanai.

Pateicoties šādam sagatavošanās līmenim, es un mana komanda varējām nekavējoties sākt darbu un maksimāli izmantot mūsu laiku Akrā.

J.: Ar kādiem izaicinājumiem sastapāties?

Tas bija termiņu ziņā saspringts projekts, līdz ar to ierobežotā laika organizēšana, ņemot vērā daudzos cilvēkus, kurus vēlējos fotografēt un intervēt, bija grūts uzdevums, it īpaši tādēļ, ka papildu nekustīgajiem attēliem arī uzņēmu filmu. Tomēr ātri vien sapratu, ka tādā vietā kā Akra ir jāļaujas plūsmai. Ir jāapzinās mērķis, taču jāļauj notikumiem dabiski attīstīties, līdzīgi kā burāšanā. Svarīgākais ir būt gatavam un ar kameru gaidīt īpašos mirkļus, lai tos uzņemtu, tiklīdz tie parādās.

Vēl viens izaicinājums (kā tas bieži vien gadās) bija izlemt, kad uzņemt nekustīgus attēlus un kad filmēt. Tā kā galvenā uzmanība tika pievērsta fotogrāfijām, tās parasti bija prioritāte, taču, ņemot vērā aizraujošo projekta tēmu un savdabīgo vietu, es vienmēr gribēju gan fotografēt, gan filmēt! Par laimi, pateicoties savam asistentam Jākobam Šveighoferam (Jakob Schweighofer) un otrajam operatoram, varējām strādāt kopā, lai sasniegtu abus mērķus.

J.: Kurš mirklis Nikon īpašā projekta ietvaros jums šķita vistuvākais?

Es satiku ļoti daudz lielisku cilvēku un dzirdēju daudz interesantu stāstu, un vienmēr ir grūti izvēlēties vienu noteiktu mirkli. Tomēr pēdējā dienā, dodoties uz lidostu, mēs nolēmām vēlreiz iegriezties boksa nodibinājumā “Charles Quartey boxing foundation”, sporta zālē bez jumta, kas kopā ar treniņu telpu arī ir mājvieta vairākiem bērniem šajā rajonā.

Lai gan šī bija viena no sliktākajā stāvoklī esošajām sporta zālēm, kuras apmeklējām, tā arī bija viena no viesmīlīgākajām. Galvenais treneris Čārlzs Kortijs (Charles Quartey) ir viens no iedvesmojošākajiem cilvēkiem, ar kādu man nācies tikties. Jaunībā viņš bija bokseris. Lielu daļu no boksera karjeras laikā nopelnītajiem līdzekļiem viņš ir ieguldījis sporta zālē un tagad strādā papildus, lai palīdzētu uzturēt zāli un nodrošināt pārtiku un apmācības bērniem, kurus viņš uzņēmis. Kad pēdējā ceļojuma dienā ieradāmies boksa zālē, viņš stāvēja zāles centrā un bokseri — sākot no maziem bērniem līdz pat pašreizējiem čempioniem — skrēja aplī ap viņu. Viņš lika saviem audzēkņiem smagi strādāt, bet tajā pašā laikā viņa seju rotāja plats smaids. Bija redzams un jūtams viņa lepnums par savu boksa ģimeni.

Kad saule rietēja pār šo zāli bez jumta, man izdevās iemūžināt īpašu mirkli — viņa smaidu starp jaunajiem talantīgajiem bokseriem.

J.: Kādi faktori ietekmēja jūsu aprīkojuma izvēli un kā tas palīdzēja ceļojumā?

Šī bija pirmā reize, kad izmantoju kameru D850 šādam projektam. Mana darba komerciālā puse un tas, cik ļoti pievēršu uzmanību detaļām, nozīmē, ka vienmēr cenšos panākt augstāku izšķirtspēju un attēla kvalitāti. Kamerā D850, ievērojot pareizo līdzsvaru, ir apvienota izšķirtspēja, dinamiskais diapazons, lietojamība, ātrums un mobilitāte. Tā bija ļoti piemērota manam uzņemšanas stilam, nodrošinot augstu kvalitāti grūtos un dinamiskos uzņemšanas apstākļos.

Es arī novērtēju lietošanas iespējas, pārslēdzoties no nekustīgu attēlu uzņemšanas režīma uz video režīmu. Divu nedēļu laikā mēs ļoti daudz filmējām, tādēļ iespēja pārslēgties uz video režīmu ar skaidru iestatījumu nošķiršanu bija ļoti ērta. Kā varat nojaust, lēnās atskaņošanas iestatījums ar ātrumu 120 kadri/s bija kā radīts spēcīgo sitienu uzņemšanai!

Lielākoties projektam izmantoju fiksēta fokusa objektīvus. Viens no maniem iecienītākajiem objektīviem AF-S NIKKOR 24mm f/1.4G ED bija lieliski piemērots, lai no maza attāluma iemūžinātu kustību plata leņķa attēlos, parādot šo sportistu acīs esošo apņēmību un vienlaikus fiksējot visas detaļas.

AF-S NIKKOR 105mm f/1.4E ED ir mans jaunais iecienītākais objektīvs — tas nodrošina nepārspējamu kvalitāti, un, uzņemot tuvplāna portretus, ar to var panākt neticamu izplūduma efektu. Es to bieži izmantoju, filmējot intervijas. Visbiežāk izmantoju objektīvu AF-S NIKKOR 24-70mm f/2.8G ED. Tas ir spilgts un elastīgs un ne reizi mani nepievīla pat tik dinamiskas uzņemšanas laikā.

J.: Kādu vēstījumu cerat nodot ar šo projektu?

Es devos uz Ganu, plānojot izveidot sporta reportāžu, un man izdevās iegūt kaut ko daudz vērtīgāku — stāstu par boksa kopienu, no kuras nākuši un arī turpmāk nāks daži no pasaules labākajiem sportistiem. Es ceru, ka šis projekts sniegs ieguvumu arī šim reģionam un tur esošajām kopienām. Viņi uzņēma mani savā pasaulē un ļāva man apskatīt savu darbu no unikālas perspektīvas. Es ceru, ka iegūtie attēli nodrošinās šiem satriecošajiem sportistiem pelnīto atpazīstamību.

J.: Kādu padomu jūs varat sniegt fotogrāfiem, kuri vēlas īstenot līdzīgu projektu?

Man patīk darboties kustības un piedzīvojumu fotoattēlu uzņemšanas jomā, taču ir svarīgi arī veltīt laiku personīgiem projektiem, kuri ļauj atgriezties pie savām saknēm. Boksam un cīņas mākslām bija ļoti liela loma manā audzināšanā, taču to ilgu laiku biju atstājis otrajā plānā. Tā bija ļoti īpaša iespēja fotografēt kopienu, kuras pamatā ir kaislība pret boksu. Tas lika man pārvarēt līdz šim nebijušus izaicinājumus un daudzējādā ziņā atgādināja, kāpēc man patīk fotografēt!

Ikvienam, kurš vēlas īstenot līdzīgu projektu, jāatceras, ka personīgie darbi ir tikpat svarīgi kā komerciālie darbi vai, iespējams, pat vēl svarīgāki. Ir jāvelta laiks savu ideju īstenošanai un tādu attēlu iegūšanai, kuri jūs patiesi uzrunā un kuri, cerams, kļūs par vērtīgu daļu no jūsu portfolio.

J.: Ko jums nozīmē iespēja būt Nikon Eiropas sūtnim un darboties šādos projektos?

Es esmu ļoti pateicīgs Nikon — tā ir vienreizēja iespēja īstenot personīgu projektu ar šādu atbalstu. Manuprāt, šāda veida atbalsts fotogrāfiem liecina par Nikon vērtībām. Man ir ļoti svarīga kvalitāte un izturība, un Nikon kameru korpusi un objektīvi ir bijuši ļoti nozīmīgi manā karjerā. Es nebūtu spējīgs īstenot šo projektu bez tiem.